Par THE plānu.
+ aizgāju gulēt laicīgi
- neuztaisīju īstajā dienā THE Day 7 atskata ierakstu, JO aizgāju gulēt laicīgi = plānotais power nap ievilkās ļoti saldā miegā līdz rītam.
Par to, kā vispār.
Vakar, dodoties no darba, uzķēru ne tikai lielisku mirkli, ko esmu iemūžinājusi arī foto (skatīt zemāk), bet arī sajūtas. Tā gaišā pamale un aizvadītie Ziemassvētki liecina par to, ka dienas pa visam pamazām, bet paliek garākas, un maziem solīšiem tuvojas pavasaris. Par to nekad man sajūtas nav bijušas tik divejādas - cik ļoti gaidu, tik ļoti arī nē. Siltākas dienas, gaišie, arvien garākie vakari UN studijas, studijas, studijas. Vēl nespēju aptvert, ka pēc nepilna pusgada tam būs pienākušas beigas. Šo arī, - cik ļoti gaidu, tik ļoti arī nē. Pēc tā beidzot būs miers, BET vēl ir palicis ko darīt.
Nelielas pārdomas par pavasara tuvošanos :), bet vispār vakar bija tēma, kas prātu nodarbināja daudz vairāk.
3. janvārī pie Kolkas raga jūrā tika ievilkts kaitbordists Renārs Mileika. Citreiz savu sajūtu piepildīšana var paņemt Tevi pašu. Zinu, kā ir darīt lietas, kur riskē ar ko tik vērtīgu kā sava dzīvība, kā arī zinu to piepildījumu, kāds gūstams no dažām šāda veida izklaidēm. Un tas ir atkarību radošs, un vajag vēl, un vēl, par spīti tam, ka apzinies, ka kāda neveiksmīga soļa gadījumā var būt beigas. Bet tās sajūtas organisms prasa kā ūdeni.. Un Tu ej, un dzer, piepildi savu dzīvi ar šīm sajūtām, bet citreiz to vietā var iegūt vienvirziena biļeti uz nākamo dzīvi.
Kā zināt, kad ir tas brīdis, reize, kad labāk teikt "STOP!"? Vai intuīcija nepabrīdina, vai varbūt nemaz nevar saprast arī tad, ja pabrīdina, - jo vienmēr darot ko trakāku kā iepriekš it kā ir sajūta, ka varbūt nevajag, jo gluži vienkārši tā ir soļa speršana ārpus jau izveidojušās komforta zonas?
Citreiz gribētos būt kā kādam no tiem cilvēkiem, kam lielākais izaicinājums ir nošļūkt pa akvaparka melno trubu. Citreiz. Gandrīz nekad..
Un tomēr. Manuprāt, labāk lai cilvēks šosauli pamet darot to, kas viņu aizrauj, nekā visu dzīvi šaisaulē pavada apspiežot savas vēlmes un dzīvojot pastāvīgā neapmierinātībā.
Runājot par aiziešanu (tālāk lasa tikai man ļoti svarīgie :) ). Ja nu kādreiz kas, es gribētu, lai mani sadedzina, ne ātrāk kā 10. dienā pēc nāves iestāšanās (velis ķermeni pamet 9. dienā pēc nāves. ja to sadedzina ātrāk, velis ļoti cieš.) un pelnus atstāj tai vietā, kur dedzināti, vai izkaisa jūrā (prefered). Īsti nebija neviena, kam šo pateikt. Vienkārši ļoti negribu, lai manu fizisko ķermeni apēd tārpi. :D Nu esmu runājusi. Tagad šīs domas aizmirstam. Mums visiem vēl lieli darbi priekšā. :)
Lai gaišums visapkārt!
Dienas dziesma:
1 komentārs:
Ļoti skaists ieraksts pat ar tā skumjo piesitienu..
Ierakstīt komentāru