bija 2:42. jau sen gribēju doties gulēt, bet kaut kas vēl turējā nomodā. atskanēja telefona zvans. tik vēlā nakts stundā, ko no manis grib tik vēlā nakts stundā? atskanēja nomākta, raudpilna un mazliet uztraukta balss. kas vēlējās parunāties, vēlējās, lai pažēlo. jo aizgāja. tuva dvēselīte viņu pameta. uz visiem laikiem. vai vismaz šajā dzīvē..
tā nu lūk es doties gulēt vairs nespēju. pa prātu šaudās simtiem jautājumu. simtiem 'kāpēc' par pasaules kārtību. kas nosaka, kurš, kad un kā pametīs šosauli? it kā jau gluži dabiskas lietas un procesi, bet tomēr gribas izskaidrojumu. it īpaši tuvākajiem. jo pārdzīvot taču arī nedrīkstot - tā dvēselītei grūti aiziet esot. bet ir taču grūti nepārdzīvot, ja nav atbilžu vismaz uz daļu no visiem 'kāpēc'.
un mēs neviens nezinām, kura būs mūsu pēdējā diena. ikdienā mēs to piemirstam, jo skices dzīvei jau ir gadu desmitiem uz priekšu. mēs aizmirstam, ka principā viss var beigties jebkad. arī tagad. un arī pēc 80 gadiem, protams. bet mēs nezinām.
tagad gribas visus samīļot. pateikties par to, ka viņi man ir vai ir bijuši(jo ikkatrs taču mums lielāku vai mazāku kripatiņu dzīvei dod!). samīļojiens arī tev, draugs. (hug)
trešdiena, 2010. gada 14. jūlijs
otrdiena, 2010. gada 13. jūlijs
Mazliet par.. mīlestību?
Atkal atcerējos interesanto skaidrojumu kādā ikvakara pašmāju televīzijas kanālu filmā par dažādām mīlestībiņām. To videogabalu gan redzēju pāris mēnešus atpakaļ, bet tā fragmenta doma vēl aizvien ik pa laikam uzpeld prātā.
Ja pēc šķiršanās tu pārdzīvo 2 mēnešus, tā bijusi mīlestība. Ja nevari cilvēku aizmirst 2 gadus, tā bijusi lielā mīlestība. Bet milzīgā mīlestība... Tā neizdzisīs nekad!
Tas nedaudz izskaidro to, ka nav tikai viena mīlestība katrai dveselītei šai dzīvē dota - tās ir daudz. Un dažādas. :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)