Šovakar biju nolēmusi patīkami atpūsties vai čakli mācīties, un apstākļi sakrita par labu otrajam. Tā nu es čakli lasīju Gadījumu procesu praktisko nodarbību slaidus. Un kas tad tur?
Tieši tā - nākotne NAV atkarīga no pagātnes, bet ir atkarīga TIKAI no tagadnes. Tas gan nav nekas jauns un ģeniāls, bet tomēr der atcerēties.
Tava nākotne ir atkarīga no tā, ko Tu dari šobrīd. Un nu jau nav ne mazākās nozīmes, vai Tu vakar lasīji angļu filozofa grāmatu vai kaislīgi dejoji Vecrīgas klubiņā. Tam vairs nav nozīmes, jo laiku taču atpakaļ nepagriezīsi un notiekošo neizmainīsi. Tātad svarīgs ir tas, ko dari, kā jūties un ko domā šajā laika sprīdī, jo tas ir vienīgais, ko Tev šobrīd ir ļauts mainīt. Katras Tavas rīcības sekas atspoguļosies nākotnē. Varbūt rīt vai parīt, bet varbūt tik pēc pāris gadiem. Mēs savu turpmāko dzīvi veidojam šeit un tagad, tāpēc darīsim to pēc labākās sirdsapziņas.
Labas domas un saldus sapņus, saulītes!
PS Lai jūs nemulsinātu publicēšanas laiks un runas par nakti, paskaidroju, ka naktī nebiju padraudzējusies ar publicēšanas pogu. ;)
Šodien gribas rakstīt. Parasti vislielākā vēlme to darīt ir reizēs, kad ir pārņēmuši kādi iekšēji pārdzīvojumi vai emociju uzplūdi. Kas šoreiz? Mazais iekšējais pārdzīvojums par, cerams, mēneša nelāgāko dienu un tas, ka dzīves ceļš pamazām dodas virzienā, kurā es vēlos.
Biju jau turpinājumā sarakstījusi augstākminētā sīkāku izklāstījumu, bet tas lai pakavējas melnrakstos. Kad biju jau gandrīz atmetusi domu par vienu vakara rakstāmo, pārskatīju melnrakstus, kur atradu ko, lai gan nepabeigtu, bet interesantu:
Šodien pieķēru sevi pie vecās, labās domas, ka ar savām domām un vārdiem piesaistām visu ar sevi notiekošo, visas situācijas, kā arī cilvēkus mums apkārt. Protams, no ikkatras situācijas, lietas, cilvēka mēs ko iegūstam. Iegūstam kādu vērtīgu domu, atziņu un pieredzi, kas mums palīdz turpmākajos dzīves posmos. Šī doma nu jau šķiet gluži pašsaprotama un ierasta, bet šodien atslēdzu savu ego un paskatījos uz šo visu no cita skatupunkta.
Šoreiz runa ir tieši par cilvēkiem, dzīvajām un domājošajām būtnēm. Tas, ka mēs piesaistām visu, tas tā kā ir skaidrs, bet nebiju aizdomājusi, ka piesaistīti tiekam arī mēs...
Ne vienmēr idejas piepildīšanā esam iesaistīti mēs vieni - tur nepieciešami arī līdzcilvēki. Kad Visums izpratis mūsu vēlmes vai vajadzības, uz kurām virzām savu prātu, viņš (jā, man Visums nav gan tas, bet viņš) atrod piemērotu būtni, kurai ir tādas vēlmes, kuras piepildītu mūsējās. Savukārt mēs kādā veidā piepildām viņējās.
(Katrā ziņā interesanti pakavēties atmiņās un paanalizēt reizes, kad esi ar kādu bijis ļoti saistīts. Kā jau minēju, no katras situācijas kaut ko iegūstam - jaunu atziņu, domu vai mācību tālākai dzīvei. Bet nav jau tā, ka citi nemācās. Mācās. Bet no vienas situācijas (draudzības, attiecībām etc.) mums katram ir atšķirīgs ieguvums.)
Atgriežoties pie tēmas - vispār varētu būt tā, ka Visumam ir pašam sava datu bāze, kurā ir savadītas visas domas, kuras būtne (jā, tātad arī dzīvnieki, jo es tiešām nedomāju, ka tas, ka man ir mīlīgākais kaķis pasaulē, ir nejaušība) iztēlojas vai piesauc. Datu bāzē noteikti būtu ailītes ar būtnes vārdu, vēlmes formulējumu un domu intensitāti. Pieļauju, ka varētu būt arī kāda aptuvena atrašanās vieta, jo, kas attiecas, piemēram, uz iemīlēšanos, lielākā daļa manu draugu un paziņu iemīlas kādā salīdzinoši tuvi dzīvojošā personā nevis āfrikānī (nekā personiska).
Attiecīgi ir jābūt arī kādam algoritmam, kas atrod piemērotākās saderības. Un tad jau Visumam atliek dot mums iespēju satikties, un tad jau tālāk viss atkarīgs no mums pašiem, - kādā gultnē mēs šo iespēju ievirzīsim. Easy, ne? Nu ko, ja vēl neesi paspējis to izdarīt, ir pēdējais brīdis lai iekļūtu šajā datu bāzē!
Nu tad vēl vienu dziesmiņu nobeigumam, kura ir galīgi nesaistīta ar iepriekš rakstīto.
Starp citu, Visum, es gribu iemīlēties! Tā abpusēji, ar rozā brillēm un pārējām lietām, kas pie tā piederas! :) (Tikai pēc sesijas, lūdzu!)
