virziens

Atbildes jau ir sevī. Tikai jāieklausās. Jāļauj sev dzirdēt.

Ir tāda lieta, kā iestāstīšanas māksla. Dzīvē mēdz būt mirkļi, kuros ir jāpieņem lēmumi Tagad. Piemēram, pēc vidusskolas beigšanas. "Mmm, es varētu būt tas un tas. Skan normāli." Un tā Tu, iespējams, pilnīgu mirkļa iedomu pieņem par savas dzīves patieso virzienu un stāsti sev un citiem, ka tas ir Tavs ceļš, līdz pats tam notici. Interesantākais, ka liela daļa arī pie tā spēj pieturēties. 

Ja esi nokļuvis situācijā, kur pieņemta neīstā izvēle, to sajūtot un turpinot dzīvot tajā virzienā, Tu melo pats sev. Melo sev, melo citiem, un tā īsti nemaz nedzīvo Savu dzīvi. Noeksistē..

Ja Tu varētu dzīvē darīt jebko, būt jebkas un jebkur, kāda būtu Tava dzīve tagad?

PS Veidojot ierakstu, uzgāju dzīvi-veidot iedvesmojošu video. 

"Build the life. Don't live one, build one!"

how can it feel this wrong

Pirmo reizi pieķeru sevi pie domas, kad kāda lēmuma pieņemšanai atbildību gribas uzvelt kādam citam. Vienkārši gribas akceptu:"Jā, Zane, liec tai lietai mieru. Tu to negribi un Tev to nemaz nevajag." Nemoki sevi.

Bet ir kaut kāda sabiedrības uzspiesta vēlme, lai es to lietu izdaru līdz galam. Negribas arī pievilt savus tuvos. Lai gan dzīvoju tomēr savu dzīvi, ir atbildība pret tuvajiem, kas ilgu laiku atbalstījuši šo ceļu ejot. Un ir palicis tik maz. 

Rīt. Ceru saņemt kādu viedu ziņu rīt.

Dienas dziesma:

Portishead - Roads