Mazās lielās pārdomas par 21. gadsimtu.
Teorētiski visas mums sniegtās mūsdienu iespējas - sociālie tīkli, e-pasti, Skype - atvieglo komunikāciju, bet kā ir praktiski? Kas notiek ar komunikāciju un tās kvalitāti?
Pirmkārt. Šodien aizdomājos par vienu, it kā nebūtisku, lietu, kuru uznāca pēkšņa kāre noskaidrot. O, ir prātā, kam to varētu pajautāt! Ā, nē. "Just google it." Jo "Just Fcking Google It"! (Zinājāt, ka ir tāda FB lapa?) Katrā ziņā šī gadījuma rezultātā atradu 10 vairāk un mazāk ticamas versijas par interesējošo Googlē un paliku par vienu telefonsarunu/saraksti ar patīkamu cilvēku nabagāka.
Par pašu glikoneoģenēzi gan vēl aiz vien nav skaidrības. Bet labprāt ar kādu par to aprunātos. :)
Otrkārt. Ir pienācis tas mirklis, kad esi nolēmis mest pie malas Googli. Uzraksti ziņu savam sen neredzētajam paziņam sociālajā portālā. Interesē kāda konkrēta lieta, un arī kā vispār tam cilvēkam sokas. Bet tas cilvēks paralēli sarakstās ar vēl diviem tādiem kā Tu, un vēl paralēli raksta savu bakalaura darbu, un pārdomu sleju blogā. Multitaskings (dažreiz) ir labi, tas noder, bet krasi pazemina kvalitāti. Tāpēc, ja Tev tiešām interesē, kā cilvēkam iet, varbūt labāk tikties dzīvē?
Treškārt. Labi, esam nonākuši līdz tai komunikācijai on-site. Forši, prieks! Bet kas tas, kas uz galda? Nu ja, mazais (lielais) mīļais viedtālrunis. Piu, un Tavs skatiens novēršas no sarunu biedra. Cienīsim viens otra laiku un uz e-pastu vai jaunāko komentāru pie bildes FB atbildēsim vēlāk, labi?
Kopsavilkums. PROTAMS, ne visas situācijas ir tik bēdīgas. Dažreiz tiešām ātrāk ir pajautāt Googlei, dažreiz ir jaukas un sirsnīgas sarunas sociālajos portālos, kas ir labāk, kā nekomunicēt ar cilvēku vispār. Tāpat ir cilvēki, kas vienmēr ir respektējuši apkārtējos un tiekoties ar draugiem/paziņām/kolēģiem virtuālo dzīvi atstāj kabatā. Bet, kā tagad visur raksta, cilvēks ir vissvarīgākais. Tāpēc
cienīsim sevi, citus, un, cienot citus, cienīsim sevi!
:)
