I daļa
Ziemassvētku laiks, 101 sapinusies doma un grinčīgums. Stress.
22. decembris un atkal attopos lielākā stresā nekā mierīgā svētku gaidīšanas sajūtās. Vairāk kaut kādas mistiskas atbildības un pienākumu kā baudīšana. Tik daudz kur teorētiski ir jāpaspēj būt, tik daudz jāpaspēj izdarīt. Ah, vēl dāvanas, kuras it kā nav svarīgas, bet visi tomēr par to domā un tās gaida. Tik maz laika un tik daudz cilvēku, kuru jāsatiek, dāvanu, kuru jānopērk, kopābūšanu, kurās jābūt. Bet ir kaut kādi iekšējie resursi, kurus vari tērēt ar tādu kārtīgu atdevi. Kā ir labāk, vienu grāmatu izlasīt, piesaistot 100% uzmanību katrai tās detaļai, vai izlasīt trīs virspusēji, ar 33% uzmanību? Es zinu, ka atbilde skaidra gan man, gan Tev.
KUR steigties? Skaidrs, ka kvalitatīvi nevari būt visur ar visiem.
II daļa
Pēkšņs miers.
Es dzīvoju sev un nekas nav obligāts. Darīt to, kas ir svarīgs.Nevienam nav jāizpatīk. Ir pašam sev jāpatīk.
