it's all about priorities

I daļa

Ziemassvētku laiks, 101 sapinusies doma un grinčīgums. Stress.

22. decembris un atkal attopos lielākā stresā nekā mierīgā svētku gaidīšanas sajūtās. Vairāk kaut kādas mistiskas atbildības un pienākumu kā baudīšana. Tik daudz kur teorētiski ir jāpaspēj būt, tik daudz jāpaspēj izdarīt. Ah, vēl dāvanas, kuras it kā nav svarīgas, bet visi tomēr par to domā un tās gaida. Tik maz laika un tik daudz cilvēku, kuru jāsatiek, dāvanu, kuru jānopērk, kopābūšanu, kurās jābūt. Bet ir kaut kādi iekšējie resursi, kurus vari tērēt ar tādu kārtīgu atdevi. Kā ir labāk, vienu grāmatu izlasīt, piesaistot 100% uzmanību katrai tās detaļai, vai izlasīt trīs virspusēji, ar 33% uzmanību? Es zinu, ka atbilde skaidra gan man, gan Tev.

KUR steigties? Skaidrs, ka kvalitatīvi nevari būt visur ar visiem. 

II daļa

Pēkšņs miers.

Es dzīvoju sev un nekas nav obligāts. Darīt to, kas ir svarīgs.Nevienam nav jāizpatīk. Ir pašam sev jāpatīk.

Būt brīdī, kurā gribi būt. Izvēle ir.

Dienas dziesma:
Air - You Make It Easy

pieņemt

situāciju.

Jaunības-pusaudžu maksimālismā var domās izsapņot savu dzīvi kādam (diemžēl, konkrētam) laikam uz priekšu. Viss ir labi, ja bērnībā esi skippojis biezpiena ēšanu un kad pienāk tas laiks, kad izsapņotajiem sapņiem un vīzijām būtu jābūt piepildītām, Tu jau esi par tām aizmirsis. Bet, ja nē?

Tad simtu viena sapinusies doma prātā par to, kāpēc tas tā nav, un uz brīdi šķiet, ka "viss slikti", nekas vairs nav labojams, un tādas domas vairākus vakarus pēc kārtas spēj raisīt vienīgi vēlmi pēc vīna un lielās Fazer šokolādes ar rozīnēm un riekstiem.

Mieru. Nav jēgas domās un sajūtās ielaist desmitiem "Kāpēc?" par to, ka viss ir tieši šādi; prātot pagātnes situācijas, kā tās citādi varēja būt. Stop. Ir tikai šis brīdis. Un tās prātā citos scenārijos izspēlētās pagātnes situācijas būtu radījušas citādu šodienu. 

Patiesībā jau viss ir labi. Nesakritība ar sākotnējo plānu nenozīmē, ka ir slikti. Citādi nav slikti. Tā ir un tas jāpieņem.

Chill mode ON, chill mode ON, chill mode ON.! 

Viss notiek uz labu. Vienmēr.

Dienas dziesma:

Prāta Vētra - 38730

jārunāšana

Bija par kaut kāds teiciens, ka "ar cilvēkiem ir jārunā". Tieši tik vienkārši. Šķiet, ka par to kādu laiku atpakaļ jau esmu rakstījusi. Bet viss ir ciklisks (jebšu spirālisks - ciklā uz augšu), tāpēc es par to domāju vēl aizvien un atkal. 

Dzīvē ir pienācis periods, kad domāju blokshēmās :), - tas ir tad, kad ir rombiņš ar divām izejām. Ir Yes/No apgalvojums/jautājums iekšā rombiņā, un, atkarībā no tā, vai tas izpildās (1) vai neizpildās (0), ir iespējami divi tālākie scenāriji.

Tad nu par šodienas tēmu. Runāšanu un domu un sajūtu atklāšanu. Ir divi varianti - Tu runā (1) vai Tu nerunā (0).

Ja Tu nerunā (0):

Tu neizstāsti savu viedokli, domas, sajūtas, un tās visu laiku paliek pie Tevis. It kā drošībā. It kā, jo neviens (vai varbūt kāds konkrēti) nezina Tavu viedokli un nevar izteikt savas domas vai sajūtas par konkrēto tēmu. Vai lai kas tas būtu. Tu it kā dzīvo mierā, jo nav uz saņemto reakciju jāreaģē, bet nemierā, jo neesi pārrunājis kādu sev svarīgu tēmu vai ko citu.

Ja Tu runā (1):

Tu visticamāk saņemsi reakciju. Pozitīvu, negatīvu. Vai nekādu. Bet reakciju, no kuras tālāk varēsi prātā vai sajūtās zīmēt nākamos rombiņus. Jā, riskējot vienmēr ir iespēja saņemt sev netīkamu rezultātu, bet, stāvot uz vietas, Tu ej atpakaļ un nedzer šampānieti. 

Viss, kā vienmēr, ir atkarīgs no situācijas. Ir reizes, kad savas domas un viedokli vajag ietvert rīcībā. Ir citas - kad vajag vārdus un teikumus. Vai abus kopā.

Lai gan vienmēr ir savi "+" nedarīšanai, neriskēšanai, atlikšanai, man tomēr šķiet, ka ir liela burvība izkāpt ārpus savas komforta zonas un izdarīt to kaut kādu lietu, kurai nākas mazliet (vai daudz?) riskēt un saņemties. Ieklausies sajūtās, bet es saku, ka ir jāuzdrošinās un jādara. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Tāpēc uzdrošinies un ļauj Notikt!. :)

Dienas dziesma:

Miike Snow - Back of the Car