Parasta darba nedēļas nogale. Sestdiena. Nu labi, ne gluži parasta, jo šodien sola karstāko dienu šovasar.
Pulkstenis rāda gandrīz 12, bet sajūtas saka, ka šodien ir īstā diena īstenot jau kādu laiku kāroto velobraucienu. Dienas piedāvājumā Sigulda - Bīriņi - Saulkrasti (ap 40 km) vai Cēsis - Limbaži - Skulte (ap 77 km). Maršrutus plānoju tādus, lai sākuma un gala punktā būtu dzelzceļa stacija un ērta atgriešanās Rīgā. Nolemjam, ka šodienai būs labs pirmais variants. Plkst. 13:43 atiet vilciens no Čiekurkalna. Sazināmies ar Annu, lai saprastu, kur būtu ērti ar braucamdraugiem šķērsot sliedes. Paldies!, info noderēja, viss raiti un bez aizķeršanās. :) Vispār mazliet par vēlu izbraucām no mājām uz vilcienu, tāpēc nācās pasteigties, bet.. varbūt arī nebija par vēlu, jo nenokavējām taču. :)
Pēc stundas brauciena esam nonākuši Siguldā. Reinis saka, ka šo braucienu gribas izbaudīt, tāpēc piestājam kafejnīciņā vien dažus simtus metru no stacijas.
Labi, nu gan jāsāk brauciens! Kārtīgs karstums, par ko sūdzas arī mans uzticamais braucamrīks - ripojot no Siguldas lejup Gaujas virzienā, aizmugurējās bremzes nu TĀA gaudo. Pie Siguldas tilta luksofora sarkanās gaismas stāvošā auto rinda noteikti bija sajūsmā. ;) Kad Gaujai tikts pāri, pieveicam arī Turaidas kalnu augšup. Meklējam ūdens papildinājumus. Neatrodam, tāpēc nopērkam saldējumus. Jānosvin pirmie 5km!
Tālāk patīkami kalniņi virzienā uz Raganu. Bremzes pārstājušas čīkstēt, satiksme samērā mierīga. Baudām un braucam. Ragana. Raganas Burgers izklausoties labi, vajagot piestāt. Tiešām gardi burgeri, gaļu tur nežēlo. Papildinām arī dzērienu krājumus blakus esošajā Statoil, Reinis izstaigā baskāju taku.
15 km aiz muguras, tikai ap 25 priekšā (tā mēs tobrīd domājām :)). Tāds sīkums vien. Ripojam Bīriņu virzienā. Satiksme daudz intensīvāka, bet pēc kilometriem desmit ieraugu kalnu, kuru atpazīstu, un saku Reinim, ka tūlīt būsim Bīriņos. Tā arī notiek. Nogriežamies no ceļa Saulkrastu virzienā. Šķita, ka šeit satiksme būs mazāka. Laikam tādēļ, ka pati nekad šeit nebiju braukusi (tā kā esmu no Limbažu puses, bija sajūta, ka zinu šajā pusē teju katru ceļu :)). Ir mazliet mierīgāk, bet mašīnu tāpat gana. Gribu dzert. Pēc pāris kilometriem beidzot apstājamies. Yes! Dzeram. Apēdu cepumu, jo beidzot arī man gribas ēst.
Saņemam telefonzvanu ar brīdinājumiem par lodveida zibeni. O-ou! Bet mums debesis zilas, aizdomīgu mākoņu gandrīz nav, ripojam tālāk.
Pēc brīža labajā pusē vilinošs karjers. Stājamies un ejam atveldzēties. Kamēr peldos, Reinis vietējiem palīdz izvelt milzīgu riepu no ūdens. Lecot iekšā laikam traucējot. Labs darbiņš, kas padarīts, un labi spirdzinoša pauze aizvadīta. Svētīgi :)
Līdz Saulkrastiem padsmit kilometri. Redzam tumšpelēkos mākoņus un zibeņus zibsnījam. Pēc Saulkrastu zīmes šķērsošanas saku, ka varētu piestāt kādā jaukā vietiņā, pagaidīt, lai pārlīst, un nobraukt vēl kādu gabalu pāris vilciena pieturu garumā - spēks vēl ir. Pirmie lietus pilieni, bet tikai mazliet salījuši jau esam nonākuši Cafe Bemberi. Sākas kārtīgas lietusgāzes. Cilvēku daudz, izskatās, ka te būtu jābūt labi. 42 km nobraukti. Dabūjam savus spirdzinošos dzērienus, Reinis pasūta kebabu. Atrodam pēdējo brīvo galdiņu, vērojam krusu un to, kā kafejnīciņas klienti filmē krusu. Es arī. Noraustās elektrība un tad pazūd pavisam. Sajūtam dabas spēku :)
Reiņa telefonam zona švaka. Domājam, vai tas no negaisa. Elektrības vēl aizvien nav, prātojam, ka arī kebaba nebūs. Bet tomēr. Kebabs mūs atrod pat tumsā. :) Gards ēdiens arī šeit. Lietus pierimstas un varam doties tālāk.
Noripojam pāris simtu metru Rīgas virzienā un saprotam, ka tomēr esam salījuši, siltu vai kaut citu sausu drēbju līdzi nav, un prātīgākais būtu braukt atpakaļ uz staciju un tad mājām. Esam stacijā, atkal mazliet smidzina.
Kamēr Reinis iet pēc biļetēm, ārā iznāk stacijas dāma un paziņo, ka koks uzkritis uz sliedēm un vilcienu satiksme bloķēta. Atnāk Reinis. Viņam teikts, ka, ja paspējam panāk vilcienu līdz Inčupes stacijai, vēl varam paspēt uz vilcienu, kas dodas Rīgas virzienā. Čista. Ir tikai aptuveni skaidrs, cik tālu ir Inčupe, bet ir pilnīgi skaidrs, ka šis risinājums nebūs. Domājam, vai braukt līdz Lilastei un tad domāt tālāk, vai ķert kādu Rīgas autobusu. Nolemjam, ka brauksim paši. Atrodam labākos Saulkrastu neceļus un braucam pēc iespējas tuvāk sliedēm, lai būtu informēti, ja gadījumā vilcieni atsāk kursēt. Vēlāk ceļš novirzās un attopamies pie Tallinas šosejas. Ieraugu sastrēgumu un priecājos, ka nu gar šoseju varēs braukt mierīgi - nesatraucoties par steidzīgo auto plūsmu. Dzenam lēnkustīgo transportlīdzekļu rindu vairāk kā 5 km garumā. Braucam pietiekami ātri, lai būtu silti. Uh, baudāmi. Tieši tas, kas vajadzīgs pēc piedzīvotajiem neceļiem. Esam pie Lilastes. Tā kā vilcienu vēl nemanījām un nekustēšanās mūsu plānajās, mitrajās drēbēs noteikti nav veselībai vēlama, nolemjam braukt gar Lilastes staciju un tālāk gar sliedēm līdz vismaz Carnikavai. Iekuļamies kārtīgā offroadā. Iedomājies meža ceļu pēc kārtīga lietus un pilsētas velosipēdu? :) Sākumā no lēnā brauciena paliek vēsi, bet vēlāk tā ieminam, ka atkal kļūst silti. Jūtu, kas šī brauciena daļa kārtīgi tērē iekšējos resursus. Iedzeram, apēdam pēdējos divus cepumus.
Tad turpinām.
Tie seši kilometri mežā pēc nobrauktiem 60 šķiet kā mūžība. Kad esam Gaujā, ar vietējo palīdzību atrodam veloceliņu, kas uzved mūs uz slavenā gājēju/riteņbraucēju tilta no Gaujas uz Carnikavu.
Un tad jau Carnikava. Līdz mājām kilometri 19. Domājam, ko darīt. Kad nobraukti 64, atlikušais jau šķiet kā sīkums. Gandrīz.
Kamēr Reinis veikalā papildina mūsu degvielas krājumus, dzirdu vilcienu aizbraucam. Tie, protams, pēc saraksta īsti vairs nekursē. Sāku salt. Sāk satumst. Reiņa velodraugam lampiņu nav, vismaz ir manam. Tā kā vilciens tikko aizbraucis un līdz Kalngalei šoseja ved gar sliedēm, nolemjam braukt tālāk.
Dziļāk ieelpojot, sajūtu sāpes plaušās. Mazliet nobīstos. Izstāstu Reinim, - viņš saka, ka viņam tā arī bijis, bet vēlāk pārgājis. Un tik tiešām, neatceros, kurā brīdī, bet man arī pāriet. Esam Kalngalē.
Pulkstenis ziņo, ka līdz mājām palikuši tikai ap kilometriem 10. Plus mīnus pusstunda. Ja jau tik tuvu un pašsajūtas vērtējums ir 6.5/10, jābrauc tālāk. Virzienā uz Ķīšezeru šosejai tīkams slīpums lejup.
Pēdējie 10km paskrien nemanot. Mājas.
Un tikai kādu pusstundu vēlāk dzirdam aizbraucam garām to vilcienu, kuru bijām domājuši sagaidīt Carnikavā vai Kalngalē. Sajūta par pieņemtajiem lēmumiem izcila. Kopā nobrauktā kilometrāža, ieskaitot rīta braucienu līdz Čiekurkalna stacijai, - 90 km, no kuriem 83,5 maršrutā Sigulda - Bīriņi - Saulkrasti - Carnikava - Rīga. Nogurums 9/10, bet patīkams. Sajūtas par pavadīto dienu - 12/10. Viss lieliski.
Dzīve ir ļoti koša, ja to uzdrošinās izdzīvot. :)
Te ieskats kartē, ko izbraucām:
Un te saite uz piedzīvojuma Endomondo ierakstu ŠEIT.
Citiem iesaku of the day:
Doties piedzīvojumos :)
