gribu tevi atpakaļ,

mana saule, mana vasara!


Jāņi.

Izlaidums + Positivus'10.

Ļoti trakie piedzīvojumi ar Madaru.

Igaunija: Vecticībnieki, Peipuss un Tartu.

Ļoti jauks Oskara goodbye pasākums ar foršajiem ĀVĢ draudziņiem.

Hamburga. Mana mīlestībiņa.

Norāvāmies no ķēdes. "Bedre, bedre!", "Ņemuņamu" un citi.

Vienkārši esam forši.

Aizvadām vasaru un uzsākam RTU dzīvi pēc lieliskās fotoorientēšanā.

Bija sasodīti forši!

par to, kas notiek

Pārmaiņas, mežonīgas pārmaiņas.

Jauna dzīves vieta, jauna skola, jauna ikdiena, jauni cilvēki apkārt, jaunas emocijas, jaunas sajūtas, domas un pārdomas. Pa vidu jaucas mazliet vēl no visa vecā. Jo neko jau ar nazi nenogriezīsi, un nemaz ar nevajag. Principā visām pārmaiņām vajadzētu notikt lēni un pakāpeniski, jo tā esot stabilāk. Un tagad? Viss notiek ātri. Viss. Vai tāpēc tas nebūtu stablili? Jautājums paliek neatbildēts.
Diemžēl mazliet šķiet, ka viss, kas ātri notiek, izveidojas, tikpat ātri arī izgaist. Varbūt ne šoreiz. Cerams.

PS Viena gudra sieviete man teica, ka man jāņem vērā savas emocijas, es nedrīkstu tās ignorēt un visam pieiet tik konstruktīvi, kā to parasti mēdzu darīt. Izklausās vieglāk kā patiesībā.

kad pamet pavisam

bija 2:42. jau sen gribēju doties gulēt, bet kaut kas vēl turējā nomodā. atskanēja telefona zvans. tik vēlā nakts stundā, ko no manis grib tik vēlā nakts stundā? atskanēja nomākta, raudpilna un mazliet uztraukta balss. kas vēlējās parunāties, vēlējās, lai pažēlo. jo aizgāja. tuva dvēselīte viņu pameta. uz visiem laikiem. vai vismaz šajā dzīvē..

tā nu lūk es doties gulēt vairs nespēju. pa prātu šaudās simtiem jautājumu. simtiem 'kāpēc' par pasaules kārtību. kas nosaka, kurš, kad un kā pametīs šosauli? it kā jau gluži dabiskas lietas un procesi, bet tomēr gribas izskaidrojumu. it īpaši tuvākajiem. jo pārdzīvot taču arī nedrīkstot - tā dvēselītei grūti aiziet esot. bet ir taču grūti nepārdzīvot, ja nav atbilžu vismaz uz daļu no visiem 'kāpēc'.

un mēs neviens nezinām, kura būs mūsu pēdējā diena. ikdienā mēs to piemirstam, jo skices dzīvei jau ir gadu desmitiem uz priekšu. mēs aizmirstam, ka principā viss var beigties jebkad. arī tagad. un arī pēc 80 gadiem, protams. bet mēs nezinām.

tagad gribas visus samīļot. pateikties par to, ka viņi man ir vai ir bijuši(jo ikkatrs taču mums lielāku vai mazāku kripatiņu dzīvei dod!). samīļojiens arī tev, draugs. (hug)

Mazliet par.. mīlestību?

Atkal atcerējos interesanto skaidrojumu kādā ikvakara pašmāju televīzijas kanālu filmā par dažādām mīlestībiņām.  To videogabalu gan redzēju pāris mēnešus atpakaļ, bet tā fragmenta doma vēl aizvien ik pa laikam uzpeld prātā.

Ja pēc šķiršanās tu pārdzīvo 2 mēnešus, tā bijusi mīlestība. Ja nevari cilvēku aizmirst 2 gadus, tā bijusi lielā mīlestība. Bet milzīgā mīlestība... Tā neizdzisīs nekad!

Tas nedaudz izskaidro to, ka nav tikai viena mīlestība katrai dveselītei šai dzīvē dota - tās ir daudz. Un dažādas. :)

elpo dienu, elpo sauli

padarīto izelpo
mēs joprojām esam jauni, pasacīties neprotot

man nav ne jausmas kāpēc tā
es vienkārši tev uzticos
varbūt var arī savādāk
bet es tai visā neklausos
es jūtu tā, kā tagad ir
ir labi tā, es zinu to
un lapa šad tad jāpāršķir
no acīm tev to nolasot

man reiz kāds draugs teica, ka, ja gribot sakārtot domas, tad vajagot to kādam izstāstīt, jo, izsakot savu domu, tā atrod savu īsto vietiņu. tā kā šī lieta vairāk vai mazāk skar tikai mani(labi, nē), izklāstīšu to sev šeit. tas iespējams būs haotiski, gluži kā viss šobrīd manā galvā notiekošais, bet es centīšos. centīšos uztverami. sev un tev.

šī brīža izvēle dara mani traku. ir divas iespējas(un labi, ka tikai divas. bet tas izvēli neatvieglo). pirmā - ļauties kam jaunam un pabaudīt dzīvīti ar lielāku vai mazāku laimītes un īpašuma(no vārda "īpašs" nevis "īpašums") sajūtu sirdī. neizklausās nemaz tik slikti, vai ne? bet ir sajūta, ka no šī es neko dziļu neiegūšu, tik tādu seklu apmierinātību ar dzīvi. virspusējība, vjak. tad šķiet, kādēļ es vispār domāju par šo? ķersimies pie otrās iespējas. es varu turpināt "domāt". spēlēties, ākstīties, darīties, lai varbūt kādreiz viss būtu tik ideāli kā septītajās debesīs. tik daudz, tik ļoti daudz var iegūt. un zaudēt. zaudēt sevi. risks.

es vienmēr esmu tā, kas saka:"riskē!" dari, ja sirds saka, ka jārīkojas, ka ir vērts.

gribas vēl vienu reizi. lai saprastu, lai izprastu, sajustu... sajustu likteni. kā tur bija tas teiciens - vai nu ir, vai nav. parasti ir kāda sajūta, bet šobrīd ir tieši kā uz asmens. neliela vēja plūsma, kāds neliels notikums vai pagrieziens un - dankš. tu esi kādā no pusēm. un viss, tad nu gan. tad tu esi vienā no pusēm un tur arī paliksi kādu ilgāku vai ne tik ilgu laiku.

ir reizes, kad lietas var censties apvienot. bet neesmu pārliecināta, vai tā būtu arī šoreiz. jo citreiz, kad cilvēks grib būt visur ar visiem, viņš beigās īsti nav nekur un ir viens pats. tā vienkārši ir - lai cik ļoti vēlētos, visu tik tiešām nav iespējams paspēt(ar pāris mēnešu aizturi es šo domu saprotu. beidzot). un varbūt arī nevajag. lai nav par daudz.

un galu galā - mēs nekad nevar prognozēt rezultātu. izplānot sev "pa prātam" ir viens, realizēt - jau kaut kas cits. jo tas šoreiz nav atkarīgs no mums.

kad ir ieviesusies aptuvena skaidrība par notiekošo, atliek vien pieņemt lēmumu un izvēlēties savu ceļu. savu ceļu, ko piepildīt.

uz visu.