Pārmaiņas, mežonīgas pārmaiņas.
Jauna dzīves vieta, jauna skola, jauna ikdiena, jauni cilvēki apkārt, jaunas emocijas, jaunas sajūtas, domas un pārdomas. Pa vidu jaucas mazliet vēl no visa vecā. Jo neko jau ar nazi nenogriezīsi, un nemaz ar nevajag. Principā visām pārmaiņām vajadzētu notikt lēni un pakāpeniski, jo tā esot stabilāk. Un tagad? Viss notiek ātri. Viss. Vai tāpēc tas nebūtu stablili? Jautājums paliek neatbildēts.
Diemžēl mazliet šķiet, ka viss, kas ātri notiek, izveidojas, tikpat ātri arī izgaist. Varbūt ne šoreiz. Cerams.
PS Viena gudra sieviete man teica, ka man jāņem vērā savas emocijas, es nedrīkstu tās ignorēt un visam pieiet tik konstruktīvi, kā to parasti mēdzu darīt. Izklausās vieglāk kā patiesībā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru