elpo dienu, elpo sauli

padarīto izelpo
mēs joprojām esam jauni, pasacīties neprotot

man nav ne jausmas kāpēc tā
es vienkārši tev uzticos
varbūt var arī savādāk
bet es tai visā neklausos
es jūtu tā, kā tagad ir
ir labi tā, es zinu to
un lapa šad tad jāpāršķir
no acīm tev to nolasot

man reiz kāds draugs teica, ka, ja gribot sakārtot domas, tad vajagot to kādam izstāstīt, jo, izsakot savu domu, tā atrod savu īsto vietiņu. tā kā šī lieta vairāk vai mazāk skar tikai mani(labi, nē), izklāstīšu to sev šeit. tas iespējams būs haotiski, gluži kā viss šobrīd manā galvā notiekošais, bet es centīšos. centīšos uztverami. sev un tev.

šī brīža izvēle dara mani traku. ir divas iespējas(un labi, ka tikai divas. bet tas izvēli neatvieglo). pirmā - ļauties kam jaunam un pabaudīt dzīvīti ar lielāku vai mazāku laimītes un īpašuma(no vārda "īpašs" nevis "īpašums") sajūtu sirdī. neizklausās nemaz tik slikti, vai ne? bet ir sajūta, ka no šī es neko dziļu neiegūšu, tik tādu seklu apmierinātību ar dzīvi. virspusējība, vjak. tad šķiet, kādēļ es vispār domāju par šo? ķersimies pie otrās iespējas. es varu turpināt "domāt". spēlēties, ākstīties, darīties, lai varbūt kādreiz viss būtu tik ideāli kā septītajās debesīs. tik daudz, tik ļoti daudz var iegūt. un zaudēt. zaudēt sevi. risks.

es vienmēr esmu tā, kas saka:"riskē!" dari, ja sirds saka, ka jārīkojas, ka ir vērts.

gribas vēl vienu reizi. lai saprastu, lai izprastu, sajustu... sajustu likteni. kā tur bija tas teiciens - vai nu ir, vai nav. parasti ir kāda sajūta, bet šobrīd ir tieši kā uz asmens. neliela vēja plūsma, kāds neliels notikums vai pagrieziens un - dankš. tu esi kādā no pusēm. un viss, tad nu gan. tad tu esi vienā no pusēm un tur arī paliksi kādu ilgāku vai ne tik ilgu laiku.

ir reizes, kad lietas var censties apvienot. bet neesmu pārliecināta, vai tā būtu arī šoreiz. jo citreiz, kad cilvēks grib būt visur ar visiem, viņš beigās īsti nav nekur un ir viens pats. tā vienkārši ir - lai cik ļoti vēlētos, visu tik tiešām nav iespējams paspēt(ar pāris mēnešu aizturi es šo domu saprotu. beidzot). un varbūt arī nevajag. lai nav par daudz.

un galu galā - mēs nekad nevar prognozēt rezultātu. izplānot sev "pa prātam" ir viens, realizēt - jau kaut kas cits. jo tas šoreiz nav atkarīgs no mums.

kad ir ieviesusies aptuvena skaidrība par notiekošo, atliek vien pieņemt lēmumu un izvēlēties savu ceļu. savu ceļu, ko piepildīt.

uz visu.