Kā tagad

Gribu mājās. Bet tomēr priecājos, ka paklausīju sirds balstiņai un esmu tur, kur esmu.


"Viss, kas bija starp mums, vēl ir te -
Siltās vasaras ēnā.
Paliec klusi un neaizej.
Redzi, saule jau riet lēnām."

Čekoju e-pastus un sociālos protālus. Un ceļoju laikā ar domām, kā būtu, ja būtu.


"Vārdi, ko teicu Tev, sen ierakstīti sienās...
Šī ir vēl viena klusā daba, kura neliek mani mierā."

Kavējos atmiņās.

Kārtējo reizi, kad ir radusies nepieciešamība sakārtot un apkopot domas... Nē, Tu tagad nevari. Jo Tev jādara tastastastasuntas.

Es tikai vēlos, lai viss sakārtojas. Lai ir laimīte man un maniem mīļajiem un foršajiem. Utopija? Nē, tā būs. Maniem mīļajiem viss būs. Viss labais būs.

Tas brīdis, kad saproti, kā vēlies un ko vēlies. Atliek sasniegt.

Ir haotiski? Nē, tas ir kā es jūtos.

Rīt būšu mājās un būs vēl labāk. Jutīšos... labāk.