kā no Siguldas uz Saulkrastiem braucām (un attapāmies Rīgā)

Parasta darba nedēļas nogale. Sestdiena. Nu labi, ne gluži parasta, jo šodien sola karstāko dienu šovasar.

Pulkstenis rāda gandrīz 12, bet sajūtas saka, ka šodien ir īstā diena īstenot jau kādu laiku kāroto velobraucienu. Dienas piedāvājumā Sigulda - Bīriņi - Saulkrasti (ap 40 km) vai Cēsis - Limbaži - Skulte (ap 77 km). Maršrutus plānoju tādus, lai sākuma un gala punktā būtu dzelzceļa stacija un ērta atgriešanās Rīgā. Nolemjam, ka šodienai būs labs pirmais variants. Plkst. 13:43 atiet vilciens no Čiekurkalna. Sazināmies ar Annu, lai saprastu, kur būtu ērti ar braucamdraugiem šķērsot sliedes. Paldies!, info noderēja, viss raiti un bez aizķeršanās. :) Vispār mazliet par vēlu izbraucām no mājām uz vilcienu, tāpēc nācās pasteigties, bet.. varbūt arī nebija par vēlu, jo nenokavējām taču. :)

Pēc stundas brauciena esam nonākuši Siguldā. Reinis saka, ka šo braucienu gribas izbaudīt, tāpēc piestājam kafejnīciņā vien dažus simtus metru no stacijas.

Labi, nu gan jāsāk brauciens! Kārtīgs karstums, par ko sūdzas arī mans uzticamais braucamrīks - ripojot no Siguldas lejup Gaujas virzienā, aizmugurējās bremzes nu TĀA gaudo. Pie Siguldas tilta luksofora sarkanās gaismas stāvošā auto rinda noteikti bija sajūsmā. ;) Kad Gaujai tikts pāri, pieveicam arī Turaidas kalnu augšup. Meklējam ūdens papildinājumus. Neatrodam, tāpēc nopērkam saldējumus. Jānosvin pirmie 5km!

Tālāk patīkami kalniņi virzienā uz Raganu. Bremzes pārstājušas čīkstēt, satiksme samērā mierīga. Baudām un braucam. Ragana. Raganas Burgers izklausoties labi, vajagot piestāt. Tiešām gardi burgeri, gaļu tur nežēlo. Papildinām arī dzērienu krājumus blakus esošajā Statoil, Reinis izstaigā baskāju taku. 

15 km aiz muguras, tikai ap 25 priekšā (tā mēs tobrīd domājām :)). Tāds sīkums vien. Ripojam Bīriņu virzienā. Satiksme daudz intensīvāka, bet pēc kilometriem desmit ieraugu kalnu, kuru atpazīstu, un saku Reinim, ka tūlīt būsim Bīriņos. Tā arī notiek. Nogriežamies no ceļa Saulkrastu virzienā. Šķita, ka šeit satiksme būs mazāka. Laikam tādēļ, ka pati nekad šeit nebiju braukusi (tā kā esmu no Limbažu puses, bija sajūta, ka zinu šajā pusē teju katru ceļu :)). Ir mazliet mierīgāk, bet mašīnu tāpat gana. Gribu dzert. Pēc pāris kilometriem beidzot apstājamies. Yes! Dzeram. Apēdu cepumu, jo beidzot arī man gribas ēst. 

Saņemam telefonzvanu ar brīdinājumiem par lodveida zibeni. O-ou! Bet mums debesis zilas, aizdomīgu mākoņu gandrīz nav, ripojam tālāk.

Pēc brīža labajā pusē vilinošs karjers. Stājamies un ejam atveldzēties. Kamēr peldos, Reinis vietējiem palīdz izvelt milzīgu riepu no ūdens. Lecot iekšā laikam traucējot. Labs darbiņš, kas padarīts, un labi spirdzinoša pauze aizvadīta. Svētīgi :)

Līdz Saulkrastiem padsmit kilometri. Redzam tumšpelēkos mākoņus un zibeņus zibsnījam. Pēc Saulkrastu zīmes šķērsošanas saku, ka varētu piestāt kādā jaukā vietiņā, pagaidīt, lai pārlīst, un nobraukt vēl kādu gabalu pāris vilciena pieturu garumā - spēks vēl ir. Pirmie lietus pilieni, bet tikai mazliet salījuši jau esam nonākuši Cafe Bemberi. Sākas kārtīgas lietusgāzes. Cilvēku daudz, izskatās, ka te būtu jābūt labi. 42 km nobraukti. Dabūjam savus spirdzinošos dzērienus, Reinis pasūta kebabu. Atrodam pēdējo brīvo galdiņu, vērojam krusu un to, kā kafejnīciņas klienti filmē krusu. Es arī. Noraustās elektrība un tad pazūd pavisam. Sajūtam dabas spēku :) 

Reiņa telefonam zona švaka. Domājam, vai tas no negaisa. Elektrības vēl aizvien nav, prātojam, ka arī kebaba nebūs. Bet tomēr. Kebabs mūs atrod pat tumsā. :) Gards ēdiens arī šeit. Lietus pierimstas un varam doties tālāk.

Noripojam pāris simtu metru Rīgas virzienā un saprotam, ka tomēr esam salījuši, siltu vai kaut citu sausu drēbju līdzi nav, un prātīgākais būtu braukt atpakaļ uz staciju un tad mājām. Esam stacijā, atkal mazliet smidzina. 

Kamēr Reinis iet pēc biļetēm, ārā iznāk stacijas dāma un paziņo, ka koks uzkritis uz sliedēm un vilcienu satiksme bloķēta. Atnāk Reinis. Viņam teikts, ka, ja paspējam panāk vilcienu līdz Inčupes stacijai, vēl varam paspēt uz vilcienu, kas dodas Rīgas virzienā. Čista. Ir tikai aptuveni skaidrs, cik tālu ir Inčupe, bet ir pilnīgi skaidrs, ka šis risinājums nebūs. Domājam, vai braukt līdz Lilastei un tad domāt tālāk, vai ķert kādu Rīgas autobusu. Nolemjam, ka brauksim paši. Atrodam labākos Saulkrastu neceļus un braucam pēc iespējas tuvāk sliedēm, lai būtu informēti, ja gadījumā vilcieni atsāk kursēt. Vēlāk ceļš novirzās un attopamies pie Tallinas šosejas. Ieraugu sastrēgumu un priecājos, ka nu gar šoseju varēs braukt mierīgi - nesatraucoties par steidzīgo auto plūsmu. Dzenam lēnkustīgo transportlīdzekļu rindu vairāk kā 5 km garumā. Braucam pietiekami ātri, lai būtu silti. Uh, baudāmi. Tieši tas, kas vajadzīgs pēc piedzīvotajiem neceļiem. Esam pie Lilastes. Tā kā vilcienu vēl nemanījām un nekustēšanās mūsu plānajās, mitrajās drēbēs noteikti nav veselībai vēlama, nolemjam braukt gar Lilastes staciju un tālāk gar sliedēm līdz vismaz Carnikavai. Iekuļamies kārtīgā offroadā. Iedomājies meža ceļu pēc kārtīga lietus un pilsētas velosipēdu? :) Sākumā no lēnā brauciena paliek vēsi, bet vēlāk tā ieminam, ka atkal kļūst silti. Jūtu, kas šī brauciena daļa kārtīgi tērē iekšējos resursus. Iedzeram, apēdam pēdējos divus cepumus.

 Tad turpinām.

Tie seši kilometri mežā pēc nobrauktiem 60 šķiet kā mūžība. Kad esam Gaujā, ar vietējo palīdzību atrodam veloceliņu, kas uzved mūs uz slavenā gājēju/riteņbraucēju tilta no Gaujas uz Carnikavu.

Un tad jau Carnikava. Līdz mājām kilometri 19. Domājam, ko darīt. Kad nobraukti 64, atlikušais jau šķiet kā sīkums. Gandrīz. 

Kamēr Reinis veikalā papildina mūsu degvielas krājumus, dzirdu vilcienu aizbraucam. Tie, protams, pēc saraksta īsti vairs nekursē. Sāku salt. Sāk satumst. Reiņa velodraugam lampiņu nav, vismaz ir manam. Tā kā vilciens tikko aizbraucis un līdz Kalngalei šoseja ved gar sliedēm, nolemjam braukt tālāk.

Dziļāk ieelpojot, sajūtu sāpes plaušās. Mazliet nobīstos. Izstāstu Reinim, - viņš saka, ka viņam tā arī bijis, bet vēlāk pārgājis. Un tik tiešām, neatceros, kurā brīdī, bet man arī pāriet. Esam Kalngalē.

Pulkstenis ziņo, ka līdz mājām palikuši tikai ap kilometriem 10. Plus mīnus pusstunda. Ja jau tik tuvu un pašsajūtas vērtējums ir 6.5/10, jābrauc tālāk. Virzienā uz Ķīšezeru šosejai tīkams slīpums lejup.

Pēdējie 10km paskrien nemanot. Mājas. 

Un tikai kādu pusstundu vēlāk dzirdam aizbraucam garām to vilcienu, kuru bijām domājuši sagaidīt Carnikavā vai Kalngalē. Sajūta par pieņemtajiem lēmumiem izcila. Kopā nobrauktā kilometrāža, ieskaitot rīta braucienu līdz Čiekurkalna stacijai, - 90 km, no kuriem 83,5 maršrutā Sigulda - Bīriņi - Saulkrasti - Carnikava - Rīga. Nogurums 9/10, bet patīkams. Sajūtas par pavadīto dienu - 12/10. Viss lieliski.

Dzīve ir ļoti koša, ja to uzdrošinās izdzīvot. :)

Te ieskats kartē, ko izbraucām:

Un te saite uz piedzīvojuma Endomondo ierakstu ŠEIT. 

Citiem iesaku of the day:

Doties piedzīvojumos :)

it's all about priorities

I daļa

Ziemassvētku laiks, 101 sapinusies doma un grinčīgums. Stress.

22. decembris un atkal attopos lielākā stresā nekā mierīgā svētku gaidīšanas sajūtās. Vairāk kaut kādas mistiskas atbildības un pienākumu kā baudīšana. Tik daudz kur teorētiski ir jāpaspēj būt, tik daudz jāpaspēj izdarīt. Ah, vēl dāvanas, kuras it kā nav svarīgas, bet visi tomēr par to domā un tās gaida. Tik maz laika un tik daudz cilvēku, kuru jāsatiek, dāvanu, kuru jānopērk, kopābūšanu, kurās jābūt. Bet ir kaut kādi iekšējie resursi, kurus vari tērēt ar tādu kārtīgu atdevi. Kā ir labāk, vienu grāmatu izlasīt, piesaistot 100% uzmanību katrai tās detaļai, vai izlasīt trīs virspusēji, ar 33% uzmanību? Es zinu, ka atbilde skaidra gan man, gan Tev.

KUR steigties? Skaidrs, ka kvalitatīvi nevari būt visur ar visiem. 

II daļa

Pēkšņs miers.

Es dzīvoju sev un nekas nav obligāts. Darīt to, kas ir svarīgs.Nevienam nav jāizpatīk. Ir pašam sev jāpatīk.

Būt brīdī, kurā gribi būt. Izvēle ir.

Dienas dziesma:
Air - You Make It Easy

pieņemt

situāciju.

Jaunības-pusaudžu maksimālismā var domās izsapņot savu dzīvi kādam (diemžēl, konkrētam) laikam uz priekšu. Viss ir labi, ja bērnībā esi skippojis biezpiena ēšanu un kad pienāk tas laiks, kad izsapņotajiem sapņiem un vīzijām būtu jābūt piepildītām, Tu jau esi par tām aizmirsis. Bet, ja nē?

Tad simtu viena sapinusies doma prātā par to, kāpēc tas tā nav, un uz brīdi šķiet, ka "viss slikti", nekas vairs nav labojams, un tādas domas vairākus vakarus pēc kārtas spēj raisīt vienīgi vēlmi pēc vīna un lielās Fazer šokolādes ar rozīnēm un riekstiem.

Mieru. Nav jēgas domās un sajūtās ielaist desmitiem "Kāpēc?" par to, ka viss ir tieši šādi; prātot pagātnes situācijas, kā tās citādi varēja būt. Stop. Ir tikai šis brīdis. Un tās prātā citos scenārijos izspēlētās pagātnes situācijas būtu radījušas citādu šodienu. 

Patiesībā jau viss ir labi. Nesakritība ar sākotnējo plānu nenozīmē, ka ir slikti. Citādi nav slikti. Tā ir un tas jāpieņem.

Chill mode ON, chill mode ON, chill mode ON.! 

Viss notiek uz labu. Vienmēr.

Dienas dziesma:

Prāta Vētra - 38730

jārunāšana

Bija par kaut kāds teiciens, ka "ar cilvēkiem ir jārunā". Tieši tik vienkārši. Šķiet, ka par to kādu laiku atpakaļ jau esmu rakstījusi. Bet viss ir ciklisks (jebšu spirālisks - ciklā uz augšu), tāpēc es par to domāju vēl aizvien un atkal. 

Dzīvē ir pienācis periods, kad domāju blokshēmās :), - tas ir tad, kad ir rombiņš ar divām izejām. Ir Yes/No apgalvojums/jautājums iekšā rombiņā, un, atkarībā no tā, vai tas izpildās (1) vai neizpildās (0), ir iespējami divi tālākie scenāriji.

Tad nu par šodienas tēmu. Runāšanu un domu un sajūtu atklāšanu. Ir divi varianti - Tu runā (1) vai Tu nerunā (0).

Ja Tu nerunā (0):

Tu neizstāsti savu viedokli, domas, sajūtas, un tās visu laiku paliek pie Tevis. It kā drošībā. It kā, jo neviens (vai varbūt kāds konkrēti) nezina Tavu viedokli un nevar izteikt savas domas vai sajūtas par konkrēto tēmu. Vai lai kas tas būtu. Tu it kā dzīvo mierā, jo nav uz saņemto reakciju jāreaģē, bet nemierā, jo neesi pārrunājis kādu sev svarīgu tēmu vai ko citu.

Ja Tu runā (1):

Tu visticamāk saņemsi reakciju. Pozitīvu, negatīvu. Vai nekādu. Bet reakciju, no kuras tālāk varēsi prātā vai sajūtās zīmēt nākamos rombiņus. Jā, riskējot vienmēr ir iespēja saņemt sev netīkamu rezultātu, bet, stāvot uz vietas, Tu ej atpakaļ un nedzer šampānieti. 

Viss, kā vienmēr, ir atkarīgs no situācijas. Ir reizes, kad savas domas un viedokli vajag ietvert rīcībā. Ir citas - kad vajag vārdus un teikumus. Vai abus kopā.

Lai gan vienmēr ir savi "+" nedarīšanai, neriskēšanai, atlikšanai, man tomēr šķiet, ka ir liela burvība izkāpt ārpus savas komforta zonas un izdarīt to kaut kādu lietu, kurai nākas mazliet (vai daudz?) riskēt un saņemties. Ieklausies sajūtās, bet es saku, ka ir jāuzdrošinās un jādara. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Tāpēc uzdrošinies un ļauj Notikt!. :)

Dienas dziesma:

Miike Snow - Back of the Car

virziens

Atbildes jau ir sevī. Tikai jāieklausās. Jāļauj sev dzirdēt.

Ir tāda lieta, kā iestāstīšanas māksla. Dzīvē mēdz būt mirkļi, kuros ir jāpieņem lēmumi Tagad. Piemēram, pēc vidusskolas beigšanas. "Mmm, es varētu būt tas un tas. Skan normāli." Un tā Tu, iespējams, pilnīgu mirkļa iedomu pieņem par savas dzīves patieso virzienu un stāsti sev un citiem, ka tas ir Tavs ceļš, līdz pats tam notici. Interesantākais, ka liela daļa arī pie tā spēj pieturēties. 

Ja esi nokļuvis situācijā, kur pieņemta neīstā izvēle, to sajūtot un turpinot dzīvot tajā virzienā, Tu melo pats sev. Melo sev, melo citiem, un tā īsti nemaz nedzīvo Savu dzīvi. Noeksistē..

Ja Tu varētu dzīvē darīt jebko, būt jebkas un jebkur, kāda būtu Tava dzīve tagad?

PS Veidojot ierakstu, uzgāju dzīvi-veidot iedvesmojošu video. 

"Build the life. Don't live one, build one!"